Olainē top “labo pārmaiņu laboratorija”.

Pirmpublikācija portālā delfi.lv (http://www.delfi.lv/news/comment/comment/maris-luste-olaine-top-labo-parmainu-laboratorija.d?id=46158161)

Misija: pārmaiņas

Kopš 2014.gada Latvijas ieslodzījuma vietu sistēmas misija ir izpildīt brīvības atņemšanas sodu, palīdzot likumpārkāpējiem kļūt par socializētiem pilsoņiem. Lai arī nenākas apšaubīt, ka sociāli nozīmīgākais cietumu darbības efektivitātes rādītājs ir sodu izcietušo likumpārkāpēju atkārtoti izdarīto noziegumu skaits, misija ir drosmīga un ambicioza. Noziedznieki tiek izolēti no sabiedrības, bet cietumu personālam tiem jāiemāca dzīvot sabiedrībā. Noziedznieki tiek savesti kopā ar citiem noziedzniekiem, bet cietumu personālam jāpalīdz tiem pozitīvi mainīties.

Kad sirdī uzplaukst eņģeļkoks…

(pirmpublikācija portālā delfi.lv http://www.delfi.lv/news/comment/comment/maris-luste-kad-sirdi-uzplaukst-engelkoks.d?id=45226794)

Ziemassvētku sezona cilvēkos modina vēlēšanos palīdzēt citiem. Šis ir laiks, kad sabiedrība aktīvi ziedo bērnu namiem, tā vietā, lai uzņemtu bērnus savās ģimenēs un atbrīvotos no šīm iestādēm uz visiem laikiem. Taču pat ja Latvijā nebūtu bērnu namu, Ziemassvētku ziedošanas tradīcijas nenorimtu.

Šī Ziemassvētku sezona ir zīmīga arī citām akcijām – iedzīvotāji tiek aicināti sarūpēt dāvaniņas Ukrainas karavīru bērniem, visā valstī tiek vāktas dāvaniņas irākiešu un sīriešu bēgļu bērniem. Tomēr arī tepat Latvijā, starp mums, mitinās bērni, kurus visbiežāk neatceramies, neraugoties uz viņu sāpīgo likteni.

Riti raiti, valodiņa…

Vai atkarību mazināšanas programmas jāvada latviešu un krievu valodā?

Norvēģija, kā zināms, ir tolerances citadele. Taču šajā valstī speciālā programma vielu atkarībā esošajiem ieslodzītajiem tiek īstenota tikai norvēģu valodā. Ieslodzītajiem kuri nepārvalda norvēģu valodu – dalība šajā programmā ir liegta, neraugoties uz to, ka ārvalstnieku skaits Norvēģijas cietumos sastāda 34% (01.09.2013.dati, salīdzinājumam Latvijā – 1,3% uz 01.01.2013.). Tikmēr Latvijā joprojām norit diskusija par valodām, kurās organizējama programma atkarību slimniekiem cietumos. Neraugoties uz to, ka gandrīz visi ieslodzītie ir Latvijas valstspiederīgie, to etniskais sastāvs ir neviendabīgs. Tādēļ speciālistu vidū izskan viedokļi par nepieciešamību nodarbības vadīt gan valsts, gan visplašāk lietotajā mazākumtautību – krievu valodā.

Cietuma darbinieka manifests

Ilgstoši strādājot cietumu sistēmā esmu nonācis pie dažādiem secinājumiem. Zemāk – mans mēģinājums tos apkopot vienotā materiālā, ko nodēvēju par “cietuma darbinieka manifestu”. Tā ir tikai un vienīgi mana privātā pozīcija un nevienam nav saistoša.

Krustpunktā. Ievads

(Pirmpublikācija Ieslodzījuma vietu pārvaldes mājas lapā http://www.ievp.gov.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=301&Itemid=132&lang=lv)

Ārstēt neārstējamo…

Atkarība var veidoties jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma, dzimuma, izglītības, profesijas un mantiskā stāvokļa. Ernests Hemingvejs, Zigmunds Freids, Edīte Piafa, Mihails Šolohovs, Luiss Kerols, Džons Kenedijs…. Atkarība nesaudzē pat zinātnes un mākslas korifejus un globālas politiskās autoritātes. Turklāt attīstīto tehnoloģiju laikmetā atkarība iegūst aizvien jaunas formas. Lai gan starptautiskie slimību klasifikatori vēl neatzīst atkarību no interneta par ārstējamu, slimnieku loks nākotnē kļūs arvien plašāks. Arī patoloģiska sērfošana tīklā, nepārtraukta atrašanās virtuālā komunikācijā, kibersekss, datorspēles un citas pārmērīgas aizraušanās, gluži kā psihoaktīvas vielas, atkarīgajam rada psihiskus un fiziskus traucējumus, kā arī izposta ģimenes.

Ko varam darīt citādi? (otrā daļa)

Lecam pa vecam?

Ja gribam panākt izmaiņas, jāsāk rīkoties citādi. Visu darot kā esam ieraduši, iegūsim to pašu rezultātu, ko agrāk. Šis noteikums attiecas arī uz kriminālsodu izpildes sistēmas ieguldījumu recidīva mazināšanā.

Zemāk sekos daži priekšlikumi sistēmas potenciāla realizēšanai ilgtermiņā. Nav šaubu, ka Latvija agrāk vai vēlāk nonāks pie mūsdienīgiem risinājumiem un tā ir tikai mūsu pašu izvēle – pasteigties laikam pa priekšu vai atstāt reformas nākamajām paaudzēm.

Ko varam darīt citādi? (pirmā daļa)

Pasaule iekārtota pēc cēloņsakarību principa. Paveicot „A” mēs iegūstam „B”. Tātad, ja gribam iegūt labāku rezultātu kā līdz šim, jāsāk darboties citādi.

Šīs patiesības pilnā mērā attiecas arī uz Latvijas justīcijas sistēmu, kurai vēl jāpierāda, ka tā Eiropas Savienības teritorijā neuztur odiozās labošanas darbu nometņu un koloniju sistēmas mantinieci un pārstāvi. Tas attiecas arī uz šī bloga autoru personīgi, kas jau astoņpadsmit gadus jeb gandrīz pusi savas dzīves darbojas kriminālsodu izpildes sistēmā, taču šajā blogā pauž tikai un vienīgi savu personīgo viedokli.

Resocializācijas procesu uzdevums – noziedzības risku mazināšana

Kādēļ mēs, cietumu darbinieki, ejam uz darbu? Lai iedodot noziedzniekam vislabāko resocializāciju aizvestu to līdz brīvībai un nodotu to gādīgās rokās cerot, ka mēs to cietumā vairs nekad neieraudzīsim. Mēs neejam uz darbu atriebties sabiedrības vietā un nenākam – ar dažādiem pasākumiem padarīt daudzveidīgāku un interesantāku notiesāto cietuma dzīvi.

Ja gādīgo roku brīvībā nav, mums pašiem jāveicina to piesaiste. Mēs nevaram gūt gandarījumu par savu darbu kamēr redzam, ka mūsu ieguldījumi pēc soda izciešanas tiek izniekoti.

Taču pēc kādiem kritērijiem sabiedrība vērtē cietumu darbības efektivitāti? Ja pēc izņemto mobilo tālruņu skaita un narkotiku daudzuma – tad resocializācijas procesi nav vajadzīgi. Taču, ja cietumos tiek organizēta resocializācija, tad sistēmas efektivitāte jāvērtē pēc tās ietekmes uz recidīva mazināšanos pēc atbrīvošanas. Šī ietekme statisku, iesīkstējušu, neefektīvu un bezsaturīgu postpadomju sistēmu padara par dzīvu, dinamisku, efektīvu, prorietumniecisku sistēmu.

Kāda ir sabiedrības loma notiesāto sociālajā integrācijā?

(Pirmpublikācija Latvijas Vēstneša portālā par likumu un valsti http://www.lvportals.lv/emuari.php?id=693)

Martins Luters Kings ir teicis: „cilvēki bieži neieredz viens otru, tādēļ ka baidās viens no otra. Tie baidās viens no otra, jo nepazīst viens otru. Tie nepazīst viens otru, jo nespēj viens ar otru sarunāties. Viņi nevar sarunāties, jo viņi ir nošķirti viens no otra”.

Gada laikā no brīvības atņemšanas iestādēm tiek atbrīvoti ap diviem tūkstošiem notiesāto. Apmēram ceturtā daļa no tiem – nosacīti pirms termiņa, jo viņu resocializācija soda izciešanas laikā bijusi veiksmīga. Savukārt tie, kuru noziedzīgas uzvedības risks kopš nozieguma izdarīšanas brīža ievērojami nav mainījies, cietumu pamet pēc pilna soda termiņa izciešanas.

Bijušais notiesātais darba tirgū – vai gaidīts viesis?

Personas kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu atrodas nelabvēlīgā situācijā – daudzi ilgus gadus nav bijuši ekonomiski aktīvi. Daudzi algotu darbu nav strādājuši nekad. Taču vai ieslodzītie pēc atbrīvošanas neintegrējas darba tirgū tādēļ ka viņiem trūkst profesionālās izglītības? Varbūt šai situācijai ir arī citi, ne mazāk būtiski iemesli?